Konservēšanas vēsture

Vārds konservēšana ir cēlies no latīņu valodas conservatio- “saglabāšana”. Mēģinājumus pagarināt produktu glabāšanas laiku cilvēki ir veikuši kopš seniem laikiem, un tiek uzskatīts, ka pirmie veiksmīgie eksperimenti tika veikti Senajā Ēģiptē. Mūsu laikos atrodami ēģiptiešu "konservi" - ar sveķiem savienoti māla trauki ar olīveļļā ceptām pīlēm pat pēc gandrīz 3 tūkstošiem gadu ir piemēroti ēdienam!

Tomēr, neskatoties uz ēģiptiešu, pēc tam romiešu un citu tautu panākumiem konservēšanā, šādā veidā pārstrādāta pārtika nebija plaši izplatīta - tehnoloģija netika izstrādāta, produkti tik un tā sabojājās, tāpēc cilvēki deva priekšroku sausai un sāļai pārtikai. Stingri sakot, sālīšana un žāvēšana ir arī konservēšanas veidi. Tomēr mēs vēlamies runāt par tieši tās metodes izgudrošanu, ko tagad saprot ar konservēšanu: par burkās hermētiski noslēgtu produktu termisko apstrādi.

Konservēšanas izgudrotājs bija Nikolā Fransuā Appers. Napoleona Bonaparta armijai bija jāizgudro veids, kā saglabāt pārtiku, un par šīs metodes izgudrošanu 1795. gadā tika apsolīts liels naudas atalgojums. Un tā, 1804. gadā šī metode beidzot tika izgudrota. Nikolā Appers atklāja: ja pārtika tiek ievietota šampanieša pudelēs, aizzīmogota un vārīta verdošā ūdenī, tad ēdienu var ilgstoši uzglabāt bez sabojāšanas. Pirmie konservi, kas pagatavoti šādā veidā: buljons, cepta gaļa, ievārījums.

Tā kā ēdienu ņemšana stikla traukos ar jums bija neērta, viņi sāka meklēt citas iespējas, un drīz anglis Pīters Durants patentēja dzelzs kannu, lai arī stikla konservi ieņēma likumīgo vietu veikalu plauktos un mājas skapjos. Pirmās dzelzs kannas bija neērtas, ātri sarūsēja un saturēja svinu, bet burtiski dažus gadus pēc to izgudrošanas Amerikas Savienotās Valstis sāka rūpnieciski ražot kannas, kas vairs neatšķīrās no mūsdienu.

Kopš tā laika konservēšana nav zaudējusi savu aktualitāti - tas joprojām ir nepārspējams veids, kā uzturēt pārtiku veselīgu ilgu laiku. Tiesa, arī turpmāk tiek pilnveidoti konservēšanas procesa vienkāršošanas veidi, padarot to ātrāku un drošāku, saglabājot produktā maksimāli daudz derīgo vielu, piešķirot tam lielisku garšu un aromātu